Partija Gods kalpot mūsu Latvijai
LV RU
Partija Gods kalpot mūsu Latvijai

2017-03-31

Baldones sanatorija - stāsts par nevarēšanu vai negribēšanu?


        2016. gada 31. decembris, neliels ciemats, 40 kilometrus no Tallinas, kurā atrodas Laulesmaa SPA. Vakarā saposušies apmeklētāji pulcējas lielajā zālē un ieņem vietas pie galdiņiem, lai baudītu koncerta programmu un sagaidītu Jauno gadu. Vakara vadītājs sāk ar iepazīšanos un lūdz pacelt roku igauņiem. Izrādās, ka vietējie iedzīvotāji no viesiem ir apmēram trešā daļa. Lietuvieši sasēdušies tikai pie viena galdiņa. Tikpat daudz arī krievu un baltkrievu. Tad vakara vadītājs lūdz pacelt roku latviešiem. Augšā slejas roku jūra. Izrādās, ka latvieši ir ievērojami lielākā daļa no visiem apmeklētājiem. Paši pasākuma dalībnieki jautri uzgavilē - “Redziet, cik mūsu daudz! Latvieši pārņem Igauniju!”Man gan šī izklaide izraisīja dalītas izjūtas. Kādēļ Jaunā gada vakarā tik daudz latviešu var sastapt Tallinā, Pērnavā, Sāremā, Klaipēdā, Kauņā, Druskininkos un citur ārpus Latvijas?

        Manuprāt, tas skaidri norāda, ka Latvijā trūkst atpūtas vietu, sanatoriju, SPA un kultūras centru.

        Vakara gaitā iepazināmies gan ar lietuviešiem, gan igauņiem, sarunā iesaistījās ne tikai apmeklētāji, bet arī pāris cilvēku no SPA centra vadības. Sāpīgi bija klausīties viņu atziņas par Latviju. Kaimiņu viedoklis ir skaudrs: “Mēs nesaprotam, kādēļ latvieši neizmanto Eiropas fondu līdzekļus? Mēs par Eiropas naudu esam sabūvējuši desmitiem viesnīcu, sanatoriju un SPA centru. Tās ir darbavietas vietējiem un ieņēmumi no tūristiem. Kādēļ Latvija to neizmanto? Rodas iespaids, ka latviešiem ir bail uzņemties atbildību par investīciju projektiem.”

        Tas, ka pie mums jau ilgstoši ir problēmas ar Eiropas fondu līdzekļu piesaisti un apguvi, ir vispārzināms fakts, kas ir asi kritizēts arī pēdējā Latvijas bankas ziņojumā. Daudzās pašvaldībās speciālisti ik dienu strādā un saņem algu par to, ka nevis gatavo pieteikumus investīciju projektiem, bet gan izdod pašvaldību informatīvos izdevumus ar skaidrojumiem iedzīvotājiem, kādēļ neko nevar izdarīt.

        Baldones pašvaldība ir spilgts piemērs. Pilsētas vadība būtībā nav mainījusies 20 gadus. Ar nelielām izmaiņām no 1997. gada Baldones domi vada vienas un tās pašas personas. 20 gadu laikā pilsētas centrs ir pārvērties par bīstamu graustu teritoriju. Pilsētas vadība ir samierinājusies ar savu it kā bezspēcību un viegli uzelpo, jo juridiski par nekārtībām atbild privātīpašnieks.

        Kā gan mēs esam tik tālu nonākuši, ka agrāk slavenā kūrvieta ir pārvērtusies par graustu?

        1997. gadā Baldones sanatoriju par 1 latu privatizēja individuālais uzņēmums “Vanadziņš”, kas piederēja Vandai Gurčienei. Saskaņā ar oficiālo versiju privatizācija notika, jo sanatorijai bija nepieciešams privātais investors. Patiesībā 1997. gadā uzņēmuma “Vanadziņš” visa manta un aktīvi jau bija apķīlāti.                       

        Līdz 2000. gadam tas vilka savu eksistenci izdemolējot sanatorijas ēkas un izpārdodot visas vērtīgās lietas - gleznas, mēbeles, paklājus, veļu un, visbeidzot, metāllūžņos sagriežot centrālās apkures caurules un radiatorus.

        Sanatorijas nonākšanu apķīlātā uzņēmuma “Vanadziņš” rokās veica Privatizācijas aģentūra, ko tajā laikā vadīja Jānis Naglis. Tomēr privatizācijas noteikumi tika saskaņoti ar Baldones domi.

        Tas nozīmē, ka tās pašas personas, kuras šodien vada pilsētu, savā laikā saskaņoja Baldones lielākā uzņēmuma izputināšanu.

        Trīs gadu laikā viss vērtīgais sanatorijas īpašums tika izpārdots, sekoja uzņēmuma “Vanadziņš” maksātnespēja, kam sekoja nepārtrauktā sanatorijas īpašnieku maiņa. Jaunie īpašnieki, tāpat kā Vanda Gurčiene, bija kārtējie vieglas peļņas tīkotāji un pārpircēji.

        Baldones pašvaldības loma sanatorijas likteņa noteikšanā.

        Sanatorija pēdējos divdesmit gadus Baldones domes vadībai ir bijusi kā “Saulcerīte stikla kalnā”. Pirms vēlēšanām iedzīvotājiem tiek solīts: “Mēs atjaunosim Baldones sanatoriju”. Pēc vēlēšanām ar “izbrīnu” tiek konstatēts, ka sanatorija pieder privātuzņēmumam un pašvaldība neko nevar ietekmēt. Un tā četras reizes - 2001. gadā, 2005. gadā, 2009. gadā un 2013. gadā. Viss atkārtojas un atkārtojas. Vēlēšanas nāk un iet, bet domes vadībā vieni un tie paši cilvēki nespējīgi plāta rokas. Pārpircēji ir nomainījušies piecas reizes, mums tiek stāstītas pasakas par kādu neprātīgi labvēlīgu investoru, kas tāpat vien, aiz laba prāta investēs neskaitāmus miljonus nerentablā projektā. Lai uzturētu nepamatotās cerības par to, ka vēl ir iespējas sagaidīt kādu “Saulvedi”, domes vadība formulējusi sekojošu nostāju sanatorijas jautājumā:

        1. Pašvaldības funkcijās neietilpst iejaukšanās privātīpašnieka biznesa plānos, līdz ar to nav iespējas tos ietekmēt;

        2. Sanatorijas ēkas gluži par graustiem, kas apdraud garāmgājēju drošību, nevar nosaukt, bet vidi tās degradē. (Citāti no Karinas Putniņas komentāra Jurģa Baumaņa 2015. gada 18. augusta rakstā ”Baldones sanatorija palikusi vien leģendās. Ar katru gadu aizaug vairāk un vairāk...“ )

        Ko darīt?

        Sāksim ar to, ka nevajag mānīt pašiem sevi un citus. Laiks paskatīties patiesībai acīs un lietas saukt īstajos vārdos:

        1. Sanatorijas ēkas divdesmit gadu laikā ir pārvērstas par graustiem;

        2. Tās ne tikai apdraud garāmgājēju drošību, vēl vairāk - šajā teritorijā iedzīvotāji jau vairākkārt guvuši traumas, atrasti pat bojā gājušie. Nenoslēgtās kanalizācijas akas un bojātās ēku konstrukcijas ir ļoti bīstamas;

        4. Ar graustiem aizņemtā teritorija nav piemērota celtniecībai un nav saistoša investoriem;

        5. Baldones teritorijā ilgstoši netiek izmantotas dabas bagātības - sērūdens un ārstnieciskās dūņas.

        Risinājums.

        Neskaitīsim rozīnes kopā ar mušām! Vērtīgi šī jautājuma dažādos aspektus aplūkot nošķirti. Tad arī risinājums nebūs ilgi jāmeklē. Tik ilgi, kamēr dome visus jautājumus pasniedz kā vienu un nerisināmu, tā ir tikai atrunāšanās, lai neko nedarītu. Jautājums ir jāsadala divās daļās, jāizstrādā rīcības plāns - ko darīt ar neizmantotām dabas bagātībām un ko ar graustiem.

        Jau sākumā minēju Lietuvas un Igaunijas pieredzi atpūtas kompleksu celtniecībā, piesaistot Eiropas fondus. Arī Baldonei iespējams izdalīt piemērotu teritoriju, kurā, piesaistot gan investoru, gan Eiropas fondu līdzekļus, uzcelt jaunu un modernu atpūtas kompleksu. Ja izmantotu Baldones unikālos dabas resursus un piedāvātu sērūdens un ārstniecisko dūņu procedūras, mums būtu augstvērtīgs SPA piedāvājums. Tūristu interese nebūtu mazāka kā Sāremā, Birštonā vai  Druskininkos.

        Nevajag zīmēt gaisa pilis un solīt, ka sabūvēsim milzīgus atpūtas centrus un desmit viesnīcas. Ja četru gadu laikā izdotos uzsākt kaut tikai viena SPA centra celtniecību, Baldonei tas būtu ievērojams progress.

        Savukārt esošās sanatorijas ēkas ir pavisam cits stāsts. Pašvaldības uzdevums ir sakopt parku, nodrošināt iedzīvotāju drošību un novērst vidi degradējošo skatu. Baldones pilsētai tas nav jādara par nodokļu maksātāju naudu. Ēku sakārtošana ir privātīpašnieka pienākums. Pašvaldībai ir vesels komplekts ar ietekmes līdzekļiem, lai panāktu rezultātu,  ka īpašnieks sakārto savu īpašumu.

        Tas, ka publiskā teritorijā gadiem ilgi ir cilvēkiem bīstamas ēkas un kanalizācijas šahtas, ir noziegums!

        Vislielākā pieredze graustu sakārtošanā ir Rīgas pilsētai. Katru gadu tiek sakārtoti vairāki desmiti graustu. Tas nebūt nenozīmē, ka grausti uzreiz tiek nojaukti -sakārtošanas pasākumos ietilpst būvju fasāžu atjaunošana, nesošo konstrukciju nostiprināšana, sabrukušo elementu demontāža, vidi degradējošo ēkas daļu norobežošana un daudzi citi pasākumi.

        Rīgas domes Īpašuma departaments ir izveidojis mājas lapu www.grausti.lv ar informāciju par pašvaldības lēmumiem, par risinājumiem dažādās situācijās un, visbeidzot, arī par piespiedu sakārtošanas juridisko pusi.

        Kādēļ Baldones domes vadība nevar paskatīties kā graustu teritorijas sakārto citas pašvaldības? Turklāt, atšķirībā no lielajām pilsētām, kur graustu pārpārēm, Baldonē ir tikai viens galvenais objekts!

        Meklēt informāciju, konsultēties, galu galā - lūgt padomu, tā ir mūsdienām atbilstoša problēmas risināšana. Jau mūsu bērnībā mācīja, ka nav tāda vārda „nevaru“, ir tikai „negribu“.

        Varbūt grausti Baldones pilsētas centrā ir nepieciešami, lai kārtējo reizi pirms pašvaldību vēlēšanām kāds sāktu stāstīt pasakas, ka atradis bagātu investoru, kas „izteicis iespēju apdomāt varbūtību apsvērt domu par sanatorijas atjaunošanas izvērtēšanu“?            Tie, protams, ir pieņēmumi. Tomēr, galvenais, ar ko vēlos noslēgt šo rakstu, ir divas atziņas:

        - ņemot vērā daudzās problēmas risinājuma iespējas un metodes, ko pašvaldība ir tiesīga vērst pret graustu īpašnieku, Baldones domes bezdarbība sanatorijas jautājumā liecina vai nu par nevēlēšanos sakārtot pilsētas centru, vai par nekompetenci, vai arī par aizdomīgu labvēlību pret sanatorijas īpašnieku;

        - nepieciešams vairāk darīt, nevis gadiem ilgi meklēt argumentus, kādēļ Baldonē nesanāk veicināt straujāku pilsētas attīstību, dabas resursu mērķtiecīgu izmantošanu un Eiropas fondu un investoru līdzekļu piesaisti!

 

Ar cieņu,

Andrejs Požarnovs,

baldonietis kopš 1963. gada

 


Dalīties


Citi JaunumiLasīt visus

PIEVIENOJIES