Partija Gods kalpot mūsu Latvijai
LV RU
Partija Gods kalpot mūsu Latvijai

2017-04-17

Kad taciņa aizaug…


Pirms 13 gadiem, kad nolēmu iegādāties māju Baldonē, mani šurp sauca ne tikai iespēja bērniem skoloties mākslas un mūzikas skolās, bet arī, piemēram, kinoteātris, kas liecināja par augstu kultūras līmeni šai mazpilsētā. Jaunībā apmeklēju festivālu „Sēravoti” Baldones kultūras namā, un liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka šajā gadsimtā nekādi koncerti tajā nenotiek, toties kinoteātrī gan šis tas. Nu, labi.

 

 

Atbalstot vietējo kultūru, centāmies apmeklēt kino pēc iespējas biežāk: vecākajam dēlam patika piedzīvojumu filmas un komēdijas, „sīkajiem” multenes, mammai – par dzīvi un mīlestību. Labais Gunārs reiz mums trijatā rādīja filmiņu, un arī, kad vidējais dēls viens pats sēdēja zālē „Kara zirga” seansā, neatteicās no demonstrācijas. Kinoteātra ēkas vienā spārnā vieta bija atvēlēta mākslas skolai, kurā mācījās mani bērni, un pa ceļam bija iespējams aplūkot afišas, plānojot tuvāko kino apmeklējumu, lai nav jāskrien uz Rīgu, kur biļetes dārgākas un veikalā pirktus čipšus līdzi nest nedrīkst. Nu arī par šo periodu varu runāt pagātnes formā…

 

 

Ja kinoseansu laikā zāle, maksimums, bija puspilna, tad, piemēram, J. Dūmiņa mūzikas pamatskolas rīkotajos jauno talantu festivālos „Vecais ratiņš” mazajā zālītē allaž kādam pietrūkst vietas, burtiski nav, kur adatai nokrist un svaiga gaisa jaunajiem māksliniekiem. Taču tādās reizēs vecāku acis mirdz, pat stāvot kājās, jo galvenais ir kopējā pacilātība un iespēja kārtējo reizi apbrīnot bērnu un viņu skolmeistaru izdomu, enerģiju un entuziasmu, gadu no gada piedāvājot šādu muzikāli teatrālu izklaidi. Tāpat stāvgrūdām pilns kinoteātrī bija Riču ģimenes koncerts pirms vairākiem gadiem, kamēr vidusskolas zālē gaidāmo brāļu Auzānu sarīkojumu nācās atcelt intereses trūkuma dēļ. Bet varbūt nebija pareizi izraudzīta vieta un laiks?

 

 

Treknajos gados vasaras periodā rībēja un dimdēja estrāde, kur ik pa divām nedēļām notika diskotēkas. Apmeklējām „Eolikas”, kā arī „O kartes akadēmijas” jauniešu koncertu, kur nebija daudz brīvu vietu. Vietējiem apvaicājos – kur tad pazudis slavenais „Pūznis”, Zigurda Neimaņa un Voldemāra Šoriņa dibinātais humora festivāls, kurā 90. gados esot bijis ne mazāk publikas kā „Imantdienās”? Visi raustīja plecus, ej, nu sazini, vai vainīgs naudas, vai skatītāju intereses trūkums, vai rīkotāju nogurums. Var jau būt, ka latviešiem ar humoru iet pavisam traki, taču Saulkrastos Edgara Liepiņa piemiņas pasākums vēl turas. Mazpilsētā Aucē ir Pūtēju orķestru festivāls, Lēdurgā – diksilendu festivāls, pat kaimiņu Vecumniekos – februārī notika jau 18. Masku tradīciju festivāls ar masku darināšanas darbnīcu, masku gājienu, dančiem Tautas namā, martā tika rīkots Krāmu tirgus ar izklaides programmu, bet vasarā Vecumniekos tradicionāli ir Liliju svētki. Uz Vecumniekiem braucu arī apmeklēt baznīcas restaurēšanai rīkotus labdarības koncertus, un, ne tikai no mana skata punkta, baldonieši pret Vecumnieku iedzīvotājiem jūt ko līdzīgu latviešu pamatotajai skaudībai pret igauņiem, kuriem viss ir labāk, skaistāk, kārtīgāk, tostarp labiekārtota peldvieta pie Vecumnieku ezera.

 

 

Jā, arī Baldonē šad tad baznīcā notiek pa koncertam, taču ne vienmēr par tiem laicīgi var izlasīt avīzē „Baldones ziņas”. Šī laikrakstu pēdējā lappusē parasti publicēti ar kultūru saistītie pasākumi, un gadu no gada saraksta lielāko daļu aizņem sarīkojumi, kas notiek vidusskolā, bērnudārzā un mūzikas pamatskolā. Tā arī nekļūst skaidrs – vai tie adresēti šo skolu audzēkņiem un vecākiem, vai ikvienam baldonietim? Vai šis būtu rūpīgi plānotais pašvaldības kultūras piedāvājums, kuru nodrošina ar maniem un Taviem nodokļu maksājumiem? Vai spēka pietiek tikai Novada svētkiem reizi gadā ar visai tradicionālu pasākumu sarakstu, no kuriem daļa tagad pārcelta uz Mercendarbi, kurp kājām neaiziesi, kā arī pustukšai zaļumballei un diskotēkai Līgo naktī, jo, šķiet, viss pārējais ir privātpersonu un pašu mākslinieku personiskais piedāvājums.

 

 

Uz tiem pašiem Vecumniekiem acis metu arī Vecgada vakarā, jo tur notika balle „Latviešu estrādes zelta laiki jeb Izskaties redzēts”, kurā uzstājās dziedātāji Andris Kivičs, Uģis Roze un dīdžeji. Un biļetes bija par saprātīgu cenu, groziņu, protams, ņemot līdzi pašiem. Par Baldones Jaunā gada sagaidīšanas balli katrugad liecina vien dažas rindiņas avīzē ar vismaz man neskaidru pasākuma programmu un sēdēšanu pie galdiņiem, kur visi jau sadalījušies pa pāriem, kaimiņiem un draugiem. Tāpat tikai savējie piepilda amatierteātra izrādes Baldonē, kur zinātāji man jau laikus brīdināja, ka brīvu vietu nebūšot, ja vien tās neaizņemsi stundu iepriekš. Līdzīgi klājies arī skolu pašdarbnieku sarīkojumos, turklāt vidusskolas zāles vienā līmenī izkārtotās sēdvietas neļauj saskatīt dejotājus, kuriem uz nelielās skatuves vietas ir par maz.

 

 

Telpu trūkums šķiet katastrofāls, – ne kinoteātris, ne vidusskolas aktu un sporta zāles nespēj nodrošināt māksliniekiem un publikai nepieciešamus apstākļus, labu akustiku un pārredzamību, un šais gados, kopš dzīvoju Baldonē, nekas nav mainījies uz labu. Drīzāk pretēji – kinofilmas tiek izrādītas retumis, bez pienācīgas reklāmas, vien ar pāris afišām uz reklāmstendiem pie domes un kino un mājas lapā grūti atrodamu informāciju. Un pēdējais grāvējs „Svingeri” – Vecumniekos tika rādīts jau Valentīndienā, bet Baldonē – uz 8. martu!

 

 

 

Kas meklē, tie sameklē, bet tie, kas ikdienā pārvietojas auto un neuzmet acis tiem pāris stendiem, tā arī pie kinoteātra neizlasīja mazo lapiņu par stand-up izrādi 25. februārī. 17. februārī gaidāmā ludziņa „Toms pret superpelēm” tika atcelta, un arī man gadījies piedzīvot mirkli, kad ar abiem jaunākajiem puikām stāvēju kino, gaidot uz izrādi bērniem, bet aktieri paziņoja – divdesmit cilvēkiem mēs nestrādāsim! Toreiz gribējās vaicāt – un kur tad paliek domes finansējums kultūrai? Varbūt māksliniekiem var samaksāt nelielu drošības naudu, lai izrāde tomēr notiktu, pat ja publikas pamaz?

 

 

  Senioriem noteikti pie sirds ietu Viktora Zemgala vai pat Viktora Lapčenoka koncerts, un neviens mūziķis neatteiks, ja viņam nodrošinās garantētu samaksu. Jo, ja taciņa uz kultūras iestādēm un sarīkojumiem aizaug, to iztīrīt un iemīt no jauna būs grūti, bet mēs taču gribam, lai mūsu seniori satiek savus vienaudžus un bauda atpūtu skaistā sarīkojumā un jaunā paaudze izaug par kultūras, ne tikai dartorspēļu mīlētājiem!

 

Vai varbūt arī nē… Pietiek ar Lieldienu zaķi un rotaļām mazuļiem, kvadraciklu burkšķināšanu un bļaustīšanos, modinot Baldoni uz novada svētkiem, un domes vārdā izšautu salūtu… 

 

Daiga Mazvērsīte

 


Dalīties


Citi JaunumiLasīt visus

PIEVIENOJIES